Mēdz tā gadīties, kad piedalies meditācijās, veic apziņas treniņus, bet dzīvē nejūt izmaiņas, un tas rada neapmierinātību. Varbūt tomēr nespēju sevi izmainīt, treniņi nepilnīgi un tas viss ir tikai laba ideja un ir iespējams atsevišķiem cilvēkiem, kuriem nav tik lielu problēmu?

Un šis ir tik tāds cerību līmenis, kurā cenšos kaut ko mainīt, bet realitāte ir tāda, kāda tā ir?
Šādas un līdzīgas domas kādā brīdī rodas cilvēkos, kuri dzīvē tiecas sasniegt savus mērķus, būt vairāk par šo lapu, kuru pūš vēji pa ielām.
Šādu sajūtu parādīšanās pamatā liecina par neskaidrību-kas tieši ir tas, ko esmu vēlējies mainīt?
Kad cilvēks darbojas ar sevi, laika gaitā neapzināti veidojas iekšējā izkristalizēšanās sajūta, kad rodas prasība pēc reālām pārmaiņām realā dzīvē un konkrētās detaļās. Es eju, bet tā īsti nezinu, kur tieši, kā tam ir jāizskatās un jājūtās ikdienā, un tas rada šo efektu. Un tas ir dabiski, ka darot ir jābūt rezultātam kādā brīdī.
Ļoti bieži gribas, lai vienkārši ietu labāk dzīvē, būtu foršākas sajūtas un pazustu iekšējie un ārējie traucēkļi. Un sākumā tiešām tā notiek, bet laikam skrienot, vienā brīdī pienāk šī bezjēdzības sajūta. Jo tu ej, bet notiek par maz. Bet mūsu mērķi visbiežāk ir ļoti globāli, kuros ir jāstrādā pie detaļām, turklāt neatlaidīgi. Apnikuma sajūtas uznāk, kad jaušas šīs tik ļoti daudzās nianses ar kurām nākas saskarties. Tas ir neizbēgami, jo viss ir sadalāms reizinātājos, sastāvdaļās, no kā sastāv gatavie rezultāti (esošās problēmas).
Lai dzīvē patiesi kaut ko mainītu, tev tas ir jāgrib tik ļoti, lai tev šis ejamais ceļš radītu māju un drošības sajūtu. Ja esi apmaldījies mežā un atradis meklēto taku uz izeju, tad vairs nav svarīgi, pār kādiem kalniem, upēm, krāvumiem vai jebkādiem šķēršļiem tā vedīs, un nav tik svarīgi cik tā ir gara- tas ir mājupceļš un tikai tas ir svarīgi, viss pārējais ir blakusapstākļi. Un ja šie traucēkļi spēj nomākt šo apzināšanos, ka tu jau esi uz īstā ceļa, tas nozīmē, ka mērķis nav skaidrs, jo nav tik svarīgs, lai būtu iedvesma iet pāri jebkam, kas stāv tā ceļā.
Cilvēks ir uzbūvēts tāds, ka viņš atdos un upurēs pilnīgi visu, lai darītu to, kas viņam patiešām ir nozīmīgi. Ja viņš pa īstam grib uzkāpt visbīstamākajā kalnā, tad to darīs, apzinoties, ka var zaudēt dzīvību un atstāt ģimeni aiz sevis. Viņš var darīt jebko, kas var izraisīt nāvi (narkotikas, bīstamas izklaides, neapdomīga pašpaļāvība nedrošās situācijās darbā utt.), bet šīs sajūtas to darot ir vērtas dzīves turpinājuma. Lai cik pārspīlētas, bērnišķīgas tās mēdz būt. Un šķērši ceļā ir problēma, kurai ir jāmeklē risinājums, lai ietu tālāk nevis grieztos atpakaļ.
Pats apstāklis, ka dzīvē nenotiek vēlamais, tā ir neatņemama ceļa sastāvdaļa.
Būt salauztam, neapmierinātam dzīvē ir daļa no šī ceļojuma, bet palikt tādam-tā jau ir izvēle.
 
Tā patiešām arī mēdz būt, kad ejot šo ceļu uz rezultātiem, no sirds vēloties rast savu piepildījumu-mēs kategoriski atsakamies kļūt par tādu cilvēku rakstura struktūrās, kurš ir spējīgs radīt un uzturēt un nest šo iespējamību. Un daudz var meditēt, spiest sevi lasīt literatūru, darīt jebko, un tas atnesīs prieku sākumā vai periodisku sapriecāšanos ilgtermiņā-bet sajūta būs tāda,ka centies skriet pa ezera dzelmi, plūstošajām smiltīm. Gribas ļoti, enerģijas daudz un tu ļoti centies, bet ir kaut kas būtisks, kam viss ir pakārtots un tas nosaka visu-Vēlēšanās dzīvot pēc pamācības.
Kad gribi mainīt sevi ļoti, bet nevēlies mainīties. Gluži kā likt sev apkārt kažokus vairākās kārtās, ar cerību, ka tas mainīs izskatu. Un, kad lietas neiet kā cerēts, var sasties vēlēšanās vainu meklēt tajā cilvēkā, kurš ir palīdzējis iet šajā ceļā(dziednieks, draugs), jo ir visas cerības liktas uz ārējo palīdzību un pats ir tikai “dzīvotājs”, kuram ir jāsaņem gatavi apstākļi, un par neko tehniski nesatraucoties.
Fiziskā darbā ļoti daudz ko var paveikt un mainīt “vienkārši maucot”, tas tik tiešām nostrādā darot čakli un veikli. Bet ne attiecībā uz fundamentālu apziņu.
Ja pat izņem konkrētas emocijas, radīsies liels prieks, aiz kura fonā nāks nemiers un konkrēti mērķēts sistemātisks darbību kopums, kur cilvēks pats sevi aizvedīs atpakaļ pie šīm emocijām.
Reizēm mēs mēdzam būt tik praktiski, ka ļaujamies kādam sevi mainīt, lasām grāmatas, meditējam, ar domu, ka tam nu būtu jāmaina esošo situāciju. Tā ir vēlēšanās būt komfortablā apmierinātībā, kad melno darbu paveic kāds cits(dziednieks, lappušu vārdi, meditāciju procesi), un mēs tik maksājam, ļaujamies vārdiem un sajūtām darīt savu darbu. Rezultāti ir, bet tie karājas neredzamā gaisā, jo dziļāki slāņi pretojas. Un tu esi ieguldījis lielas pūles un laiku, bet par sapriecāšanos, prieka brīžiem tālāk nevar tikt. Un šai pārtapšanas sienai neved pāri nekādi skaistākie vārdi. Tev ir bijis ļauts nonākt līdz šai vietai, kura ir tavas apziņas robeža, staigāt gar sienu šurpu turpu, jebkādās atziņās un spriedelējumos, bet tikt aiz šī savas dzīves radītā kupola nav iespējams.
No Zvaigžņotā Visuma, Mūžīgās vasaras, visu iespēju dzīvā izplatījuma mūs atdala šis ego kupols zem kura vadam savas dienas zināmības komforta patvērumā, savā pasaulītē. Tās ir Mūžīgo laiku, gadsimtu bailes, kuras neļauj pavērt tā malu un ieraudzīt to Bezgalīgo.
Aiz mūsu radītās pasaules ir šī Debešķīgā un krāšņā pasaule, kurā viss laistās Mūžībā, Kosmiskos dārzos.
Uz mūsu apziņas pasaules robežu var aizvest vārdi un viss, kas liek labi justies. Bet aiz tās nokļūt var tikai dvēseliskā kuriozitāte, jo tās ir Dvēseļu mājas, kurās cilvēciski ikdienišķais netiek. Un tevi tur neaizved faktu, zināšanu krāvumi, bet Dvēseliska Interese.
Kad mēs ar sevi strādājam, vienmēr kaut kas mūsos mainās, bet pārāk daudz ir tā, ko nespējam sajust apzināti un kas mums nešķiet būtiski un uzmanības vērti. Sanāk būt tik ļoti nofokusētam uz sev svarīgajām izpausmēm, ka tās pārmaiņas, kuras ir notikušas vai notiek, lai vēlamais varētu vispār rasties, tiek uzskatītas kā “pilnīgi pašsaprotamas, dabiskas un nebūtiskas”, jo mums vajag to galarezultātu nevis ceļu uz to. Piemēram, vēloties, lai dzīvē veidotos labākas attiecības ar cilvēkiem, mēs joprojām atsakāmies pieņemt citādāku viedokli, pasaules redzējumu. Ir radies vairāk iekšēja miera, bet tas mums vienkārši neko nenozīmē, jo konflikti turpinās. Ir izveidojies iekšējs labsirdīguma moments, bet tam zūd vērtība, jo to nomāc nesaskaņas, kuras, savukārt, izsauc vēl lielāku naidu, jo labā griba tiek sabradāta.
Nav svarīgi būt labu darošam cilvēkam nemainoties savās saknēs, jo tad tas iznīcinās visu vēl dziļāk. Mums ir jātop par cilvēkiem, kuri veido un aizstāv savu Sapni un Ceļu, dzīvo par un ap to, šai iepriekš minētajai labsirdībai piešķirot spēku un mūžīgumu esot darbā ar sevi. Padošanās reti kad notiek spēku izsīkumā, bet pārsvarā mērķu aizplīvurotībā.
Labās īpašības dzīvē var būt mūžīgas un nesatricināmas uz to pamata veidojot un ejot savu ceļu, tik būtiski ir tās stiprināt caur visiem dzīves aspektiem.
Dzīvē vienmēr uzvar mīlošākais, dzīves pieredze rāda, ka tieši tā tas ir.                                          (V. Žīgurs.)