Dvēsele ir mūsu izjūtu pasaule un tā vada mūsu dzīvi. Jo vairāk Dvēselē ir harmonisku mīlestības izjūtu, jo veiksmīgāk veidojas mūsu dzīve un efektīvāk varam sasniegt savus mērķus.
Kas ir meditācija?
Meditācija ir prakse, kuras laikā cilvēks mācās atbrīvot savu prātu, apzināti nonākt „šeit un tagad“pie sevis patiesā un pilnveidot savu Dvēseli uz Mīlestību. Tā ir iespēja atslēgties no fiziskās un materiālās pasaules, iepazīt savu smalko enerģētisko pasauli un rast risinājumus aktuāliem dzīves jautājumiem.
Kāpēc to vajag?
Ikdienā cilvēks dzīvo neapzināti – neapzinās savas rīcības, vārdus, domas un izjūtas. Cilvēks pastāvīgi atrodas savā prātā - domās, kas nepārtraukti mainās, pārdzīvo par pagātni, izjūt neapmierinātību ar tagadni un baidās par nākotni. Prāts ir stresā un haosā, pārņemts ar ierastiem uzskatiem par dzīvi, pagātnes pieredzi, sabiedrības programmām, bailēm, pienākumiem, rūpēm un raizēm.
Domas un izjūtas ir ļoti spēcīga enerģija, kas materializējas un realizējas cilvēka dzīvē. Kādas ir Tavas domas un izjūtas, tāda ir Tava dzīve! Neapzināta prāta un izjūtu darbība dzīvē rada to, ko cilvēks nemaz negrib - ciešanas, sāpes, neveiksmes un haosu.
Ja Tu vēlies uzlabot savu dzīvi, sāc dzīvot apzināti – domāt par to, ko Tu vēlies, un izkopt savu izjūtu pasauli uz mīlestību.
Kāpēc cilvēkam dzīvē rodas negatīvas domas un izjūtas?
Idelizācijas un pieķeršanās fiziskai un materiālai pasaulei rada cilvēkā negatīvas domas un izjūtas.
Iealizācija ir tas, bez kā cilvēks nevar iedomāties savu dzīvi
Pieķeršanās nozīmē, ka cilvēks ir pieķēries noteiktiem dzīves uzskatiem, rakstura īpašībām, vērtībām, lietām vai cilvēkiem un nespēj no tiem atteikties.
Ja reālā dzīve neatbilst cilvēka idealizāciju un pieķeršanās modelim, cilvēks ļaujās negatīvām domām un izjūtām un attālinās no Mīlestības.
Kā to darīt?
Meditācijas prakses laikā meditācijas vadītājs vada cilvēka apziņu tā, lai palīdzētu cilvēkam atbrīvot prātu un atslēgtu to no ikdienas domām, pieķeršanām un idealizācijām fiziskai un materiālai pasaulei.
Tad cilvēka apziņa tiek vadīta vēlamā un pozitīvā virzienā – zemapziņā pie patiesā sevis. Tā ir iespēja izjust klusumu, mieru, atpūtu, līdzsvaru, apzināties sevi un savu dzīvi.
Zemapziņā cilvēks tiek vadīts uz harmoniskām enerģiju plūsmām, kas raisa mīlestības izjūtas Dvēselē pret sevi, apkārtējiem cilvēkiem, savu dzīvi un pasauli. Tā ir iespēja domāt radošas un pozitīvas domas un
pieskarties labestībai, cilvēcībai un mīlestībai - izjūtām, kurām ikdienā paskrien garām vai nemaz nepazīstam.
Ir vairāku līmeņu meditācijas:
1 Meditācijas prāta un izjūtu līdzsvaram, enerģijas atjaunošanai un mīlestības izjūtu veidošanai Dvēselē.
2 Meditācijas, kurās cilvēks zemapziņā var pieskarties savas dzīves aktuālai situācijai - to ieraudzīt un apzināties.
3 Meditācijas, kurās cilvēks zemapziņā var ieraudzīt, apzinātise un pozitīvi izmainīt aktuālas savas dzīves situācijas.
LAWIO meditācijās izmantojam spēcīgu instrumentu – īpašu Aktavio Lioss mūziku, video un dabas skaņas. Šie muzikālie darbi ir radīti smalkās Visuma enerģijās – harmonijā un mīlestībā. Sadarbojoties ar tiem, cilvēks spēj ātrāk, vieglāk un efektīvāk atbrīvot un attīrīt savu smalko enerģētisko pasauli no pagātnē sakrātām negatīvām domām un izjūtām un piepildīt to ar harmoniskām mīlestības izjūtām.
Cik bieži darīt?
Meditācijas prakses ieteicams veikt regulāri - rītos un vakaros. Tas palīdz ikdienā uzturēt savu enerģētiku – domas un izjūtas līdzsvarā un harmonijā.
No rīta ieteicams praktizēt meditācijas, lai pozitīvi noskaņotos jaunai dienai un pateiktos par dzīvē dotajām iespējām. Vakaros ieteicams praktizēt meditācijas, lai atbrīvotu prātu un izjūtas no ikdienas rūpēm un raizēm, palūgtu piedošanu par dienā pieļautajām kļūdām un pateiktos par piedzīvoto un dzīves mācībām.
Meditē tik bieži, līdz Tu spēj apzināti vadīt savu dzīvi un sasniegt savus mērķus - esi brīvs no nevēlamām un negatīvām domām un izjūtām un spēj domāt par to, ko Tu vēlies un izjust Dvēselē mīlestību.
Par to, kā veidojas cilvēks un viņa dzīves apstākļi,
iespējams uzzināt LAWIO studijā.
Aktavio Lioss mūzikas un video meditācijas
Meditācijās notiek cilvēka prāta “atraušana” no sadzīves domām, atbrīvošana no domu skrējiena un dabas ainavu vizualizācija. Caur šo vizualizāciju cilvēks sāk savu Dvēseli iepazīt, veidot tajā to, kas tur ir nepieciešams – līdzsvars, harmonija, stabilitāte, mīlestība, ticība, pazemība.
Šīs izjūtas iespējams sevī izkopt neatlaidīgi un regulāri ar sevi darbojoties, bet arī pirmajā meditācijas reizē ir iespējams sajust, kādu savas Dvēseles daļu, nonākt pie savas patiesās būtības. Viss ir ļoti atkarīgs no cilvēka iekšējās pasaules salikuma un atvērtības procesam.
Cilvēkam vizualizējot dabas vidi, veidojas iespēja sevi sajust kā Dieva daļiņu Visumā un tas veido Dvēselē pozitīvu “pankūciņu”.
Jo vairāk Dvēsele izjūt šādus vienotības mirkļus, jo harmoniskāka tā kļūst. Dvēsele ir izjūtu pasaule un kas ir Dvēselē, tas veidojas arī dzīvē.
Meditācija turpinās ar Aktavio Lioss mūziku vai video, kuras laikā Dvēselei un visai cilvēka enerģētikai caurstrāvo mīlestības enerģija, šī enerģija ir ielikt autora darbos no Visuma. Ejot pa dzīvi un radot darbus Aktavio Lioss atrodas vienotībā ar Dieva pasauli, mīlestībā. Cilvēkam, dzirdot un redzot šīs vibrācijas, Dvēselē un visā enerģētikā notiek transformācija.
Mīlestības vibrācijai šajos darbos ir spēcīga, līdzsvarojoša un izmaiņas nesoša enerģija.
Tāpēc reakcijas uz Aktavio Lioss darbiem ir ļoti dažādas
– prieka asaras, smiekli, atbrīvošanās, miers, līdzsvars, sāpes, temperatūras izmaiņas, agresija, aizkaitinājums, lidojums.
Muzikālo darbu klausīšanās laiku cilvēki raksturo dažādi
– trīsas, krāsas, gaismas, tirpoņa, sāpes, satraukums, lidojuma sajūta.
Šīs visas izjūtas raksturo izmaiņu procesus cilvēka Dvēslē. Tas viss notiek, tāpēc, ka Dvēselei pieskaras smalkas mīlestības vibrācijas.
Katra cilvēka Dvēselē ir vietas, kur ir saveidoti piesārņojumi, bloki un sakrātas negatīvas izjūtas.
Ja šī smalkā vibrācija trāpa šajā savilkumā, tad cilvēks izjūt kādu sāpi vai agresiju, aizkaitinājumu. Bet tas viss ir daudz vieglākā formā, kā tad, ja šie pārbaudījumi nāktu dzīves ikdienā, jo tiek mainītas Dvēseles struktūras. Un cilvēkam arī pēc meditācijas ir jāturpina iekšējs darbs ar šīm izjūtām un savilkumiem, kas saaktivizējas. Bieži vien ir skaidri arī konkrēti notikumi, kas tiek izkustināti, kas cilvēkam ir jāizmaina, mainot savu attieksmi un reakcijas uz notikumu.
Ja cilvēks pēc meditācijas jūtas harmoniski, tas nozīmē, ka vibrācijas ir līdzsvarojušas esošo salikumu Dvēselē un vairojušas tajā mīlestību.
Katra meditācija var būt dažāda, jo enerģētika cilvēkam ir kustīga un vibrācijas katru reizi var harmonizēt citu apstākli vai savilkumu.
Bet jo vairāk cilvēks ielaiž savā Dvēselē mīlestības vibrācijas, jo vairāk dzīvei pietuvojas līdzsvars un veiksme un apstākļi kārtojas. Jo tāds ir mūsu dzīves uzdevums – vairot Dvēselē mīlestību!
Kas ir darbs ar sevi?
Cilvēks ir- informācijas un enerģijas kopums, kas sastāv no fiziskā ķermeņa, Dvēseles, Gara.
Dvēsele ir substance, kur ir izjūtas, tās vada un veido mūsu dzīvi!
Katrā cilvēkā ir izjūtas:
pozitīvas- harmonija un negatīvas- disharmonija
Lai Dvēselē rastos vajadzīgās izjūtas- mīlestība, labestība, cilvēcība, līdzsvars, cieņa, maigums, siltums, gaisma, līdzcietība, iejūtība tās vajag veidot. Kur atrodas cilvēka uzmanība- apziņa, tas veidojas un notiek.
Mūsu raksturs, dzīves uzskati, īpašības, dzimta, iepriekš sakrātais ir mūsu liktenis, kuru var un vajag mainīt.
Mainīt kā?
Mainīt kāpēc?
Mainīt cik ilgi?
Nevis dzīvot tajās izjūtās, kas ir, bet veidot tās izjūtas, kuras ir vajadzīgas, lai Dvēsele dzīvotu harmonijā, līdzsvarā. Veidojot savu attieksmi, mainās dzīves procesi un liktenis.
Kāpēc nevar ilgstoši palikt labos apstākļos, nepilnveidojot sevi iekšējā pasaulē, darbā, interesēs, hobijā? Rodas neapmierinātība no pateicības trūkuma par visu, kas jau ir.
Pagātne Tagadne Nākotne
Aktivizējas:
prasības,
agresija,
citu dzīvju dzīvošana,
vērtēšana,
nosodījums,
baudas,
pazemošana,
neapmierinātība.
Cilvēks ir kā trauks, kurā jau piedzimstot ir informācija un enerģija. Šī trauka saturs visu laiku jāuzlabo, jāattīsta, jāpilnveido.
Ja nonākam labos apstākļos un sākam tos baudīt, bet nepilnveidojam uz uzlabošanu, tad nāk audzināšana. Jo pamazām uzaktivizējas negatīvais iepriekš sakrātais.
Kā reģistrēt izjūtas, iepazīt, saprast, uztvert stāvokļus?
Pati dzīve visu rāda priekšā. Ja cilvēks to, kas notiek, uztver kā normu, tad viņš sāk dzīvot pēc sabiedrības programmām, normām, atkarībām.
Jo vairāk aiziet no sevis, jo vairāk uzskata audzināšanu par normu. Jo vairāk cilvēks zin sevi un dzīvi, jo vairāk izjūt, uztver dzīves brīdinājumus par saviem pārkāpumiem, vēl negaidot audzināšanu.
Tā ir apzināta dzīvošana un rīcības. Uzņemties atbildību par savām rīcībām, vārdiem, domām, izjūtām, zemapziņu.