top of page

Patiesi dziļā pateicībā saviem dzīves Skolotājiem
Mirdzai, Lioss Aktavio, Ivetai par ieguldīto neatlaidīgo darbu, laiku, daiļradi, izpratnes, redzējuma veidošanu
šajā Ceļā cauri nezināmības pelēkajiem laikiem uz
noskaņu nākotni! Ar Lawio studijas darbības palīdzību esmu daudz dzīvē izmainījis, uzlabojis un attīstības ceļu gājis.

IEKŠĒJAIS KONFLIKTS

Ļoti daudz iekšējos pārdzīvojumus, negācijas, rada nevis kādi ārēji apstākļi, bet tieši iekšējā vārīšanās. Tev tik tā gribas domāt, ka tur kāds neglīts cilvēks rada problēmas, bet tavi pārdzīvojumi jau rodas, cīnās un krīt sekās tevī pašā. Pasaule izdzīvos bez tevis un tavas taisnības, tai to nevajag. Tu pats sevī radi karastāvokli
savos tēlos, kurus vadi, un to strīdi tevī rada smagnējas, asas sajūtas, un iekšēji esi kļuvis par karalauku. Tu to sevī esi pieļāvis, ielaidis, tu esi ļāvis ne tikai tam aizsākties, ienākt sevī, bet arī karot, plosīties, degradējot, notrulinot saprašanu, un izpostot
līdzāspastāvošas enerģiju sistēmas, kuras izpaužas kā nomāktas izjūtas, nospiestas citas un iznīcinātas vēl citas. Nekas labs no tā nerodas. Nav svarīgi citi cilvēki un viņu dzīves no šī leņķa,
tava problēma ir tavs iekšējais nemiers. Un šis karš vienmēr sākas no mazākas situācijas radīšanas galvā, līdz pakāpeniski, tas nemanāmi pieņemas spēkā, līdz to attopies vājprātā. Un ir iekšējie pārmetumi par to, kā gan es atkal attapos šeit un kā nepamanīju, kad niknums iezagās. Tas atnāca pakāpeniski, jo tik tādā veidā var tevi ievilināt nemanot, jo tu sistemātiski aprodi ar to, citādi tu nobītos un kļūtu krietni vērīgāks. Ļaunums cilvēkus sagrābj lēnītēm, nenojaušot, kā tik pa drusciņai, nemanāmi iebarojot savus graudus. Rupju struktūru indivīdos tas var rīkoties diezgan brīvi, bet, ja cilvēks tam ir pievērsis uzmanību, tad tā darbības metodes mainās, tas patiešām sāk rast arvien viltīgākus
veidus, kā piekļūt cilvēka apziņai un vadīt to. Ja tu esi apzināti mazinājis iekšējo agresiju, un tas ir šķietami zudis, vienmēr jāzin, ka tas ir tur, meklē ceļus un nogaida, kad būs īstais brīdis. Un, jo ilgāk tas mērdēsies, jo lielāka paliks iespēja, ka tu zaudēsi
savaldību kādā situācijā, un nostrādās iekšējā komanda: Nu tad uz priekšu par visu un visām reizēm! Un risks ir pieļaut kļūdu, kuras sekas ir daudz lielākas par iepriekšējām, un nevarēs nobrīnīties, kā kaut ko tādu varēju atļauties. Mūsu apziņas ir kā zivis, kuras nozvejo parazītu krāvumi. Tie liek auklas galā jebko, ko cilvēks iekāro, no tā ir atkarīga viņu parazītiskā dzīvība. Un cilvēks kalpo tam, ko viņš baro savās domās, emocijās savā ceļā uz
darbu, strādājot, ēdot, klausoties mūziku, iepērkoties utt. Daudz negatīvā, bet nekā pozitīva iekšējā konfliktā gluži vienkārši nav.

PERSONĪGA PIEREDZE AR LAWIO
SAVI PIRMSĀKUMI

Kopš sevi atceros, ir vienmēr bijusi sajūta, ka šajā pasaulē ir kas daudz vairāk par ikdienišķo. Izjūta par citu esamību, citiem laikiem, kuri bijuši, un kuri vēl priekšā. Viena no pirmajām un visnoturīgākajām pārliecībām dzīvē ir bijusi tā, ka nevēlos dzīvot tā, kā citi cilvēki. Bet nekad nezināju, kas tieši tas ir, kas man jādara, kāpēc ir šīs izjūtas, par ko tās liecina, kas ir šī tik ļoti spēcīgā pieredze dzīves pašā sākumā( ļoti skaists sapnis vai ārpusķermeņa pieredze), kura ir acu priekšā, lai kurpietu savās gaitās?

 

Satikšanās ar Lioss Aktavio.Jau agrā jaunībā bija lemts satikt cilvēku, kurš no pirmajām tikšanās reizēm radīja nepārprotamu uzticības sajūtu ar savu silto attieksmi, gudrību un labestīgumu. Īpaši piesaistīja izpratnes dziļums un nopietnība, praktiskums par dzīves pieredzēm, atziņām, un bija izteikta sajūta, ka dzīve ir kaut kas ārkārtīgi īpašs un es stāvu tā priekšā. Uzreiz zināju vienu- es gribu būt tāds kā šis cilvēks! Nezinot kā, kas aiz tā ir, bet tas ir mans ceļš. Un tas, kā šis cilvēks runāja, attiecās, bija tieši saistīts ar mūžīguma sajūtām, par un ap to, izsaucotsajūsmu. Vienmēr runāja tieši par lietu, un bija sajūta, kakāds patiešām saprot par ko es ne tikai runāju, bet arī kurp tiecos dzīvē. Un kopš tā laika sapratu, ka tas neizpaustais, ko jūtu, tās nav ilūzijas, bet Ceļš. Skolotāja mūzika ir ļoti palīdzējusi sarežģītos brīžos dzīvē. Kad muguras sāpēs gulēju pāris mēnešus gultā un varēju paiet tikai pēdu liekot pie pēdas, šie skaņdarbi patiesi radīja dzīvesprieku, labu garastāvokli un pārliecību, ka viss iet tikai uz labu. Neko labāku emocionālā un sajūtu līmenī nevar vēlēties esot šādos apstākļos. Vēlos piebilst, ka mums bija telefon saruna, kuras laikā šīs sāpes uz stundu pazuda pilnībā. Mūzikas video rada īpašas dvēseliskas pieredzes. Tās pieskaras ļoti smalkiem līmeņiem, kurus var intuitīvi uztaustīt. Esot par vienu kopēju raksturu, katrs no šiem video atstrādā kādu īpašu niansīti, “asinot” iekšējo smalkjūtību, dodot iespēju pieredzēt neizjustas daļiņas no savas iekšējās pasaules. Rupjos slāņos esot tā midzina, izsauc pretestību, smalkos uzmundrina, dzīvina.

 

Satikšanās ar Mirdzu un darbs meditācijā. Pārceļoties uz dzīvi citā pilsētā iepazinos ar Mirdzu,dziednieci, kura bija Lioss Aktavio sekotāja, un es izvēlējos  Viņu par savu dzīves skolotāju. Ar visu savu sirdi vēlējos iet ceļu pretī savam sapnim dzīvē un no dvēseles dziļumiem izjutu, ka šis cilvēks var man palīdzēt virzīties tam pretī. Individuālo meditāciju pieredzē uzreiz bija skaidrs, kaesmu uz ceļa. Lai ar kādu savu nebūšanu, pazemojuma sajūtu atklāju savas nedienas, vienmēr tika izrādīta laipna pretīmnākšana un pieņemšana, it kā dzīvē nekad neko sliktu nebūtu izdarījis. Un nekas nav vēl iedvesmojošāks uz risinājumiem, virzību, kā šāda attieksme. Visa uzmanība tiek vērsta uz problēmu risināšanu, nevērtējot mani kā būtni. Ja man iepriekš šķita, ka redzēšu citas pasaules, auras, tad reālajā dzīvē šī sadarbība bija vērsta tieši uz ikdienišķajām problēmām un to risināšanu. Es daudz tiku runājis gan par savu neparasto pieredzi jaunībā, gan par to, kas šķita labs un kas slikts esam. Tiku uzklausīts, bet nekādi nespēju saprast, kāpēc nekas netiek teikts vai darīts šīs pieredzes sakarā. Jo tam nebija nekādas nozīmes tajā brīdī. Vienīgais svarīgais, ko ne vienmēr gribējās pieņemt bija tas, ka runāts un strādāts tika par tik ikdienišķām lietām kā sevis, cilvēku un apstākļu pieņemšana un traucējošo īpašību mainīšana uz virzošām. Un brīžiem tas šķita pārāk vienkārši, ikdienišķi, bet tieši dēļ šādas pārliecības, nebiju spējis tikt nekur uz priekšu dzīvē emocionāli. Lai cik tālu sniedzas iztēle un gara acis- ikdienišķās problēmas tiem stāv ceļā. Meditācijas darbā tiek padziļināti apzināti traucējošie faktori un mainīti uz progresīviem. Darbs savas uzvedības un rakstura vadības blokā. Vienmēr pēc meditācijas, kas vairāk ir psiholoģisks darbs ar sevi, ir atbrīvotības sajūta un dvēselisks prieks. Un par cik fiziskā pasaule šķiet tāds vairāk kā nolietots spēļu laukums, kurā nebeidzami norisinās vieni un tiepašī notikumi, pretstatā tam, šī pieredze dod iespēju izlausties no nebeidzamo un apnikušo problēmu rata, nevis bēgot projām no pasaules, cilvēkiem, bet gluži otrādi- tos pieņemot, līdz ar to, ikdienā dzīve kļūst daudz patīkamāka. Problēmas un neskaidrības ir vienmēr, bet tad tām ir cits raksturs, “tās ir vairāk par tēmu”. Reizēm tiku sev vaicājis, vai tik neiedzīvošos šajā pasaulē pardaudz to pieņemot, nevis atgrūžot, bet tā nav, jo atrisinot nesaskaņas ar to, paveras daudz vairāk iespēju darīt to,kas sagādā prieku, dzīvot gribu. Kad tu reāli piedzīvo brīdi, kurā iekšējie savilkumi ir izlīdzinājušies, un no visas sirds nav pretenziju pret neko šajā pasaulē, un izjūti vēlēšanos dalīties ar šo prieku- tieši tad ir saprotams, ka tāds stāvoklis ir patiešām iespējams bez jebkādas filozofēšanas par tā iespējamību. Tas, protams, mēdz pāriet, jo iekšējā pasaule cilvēkā pēkšņi tā nevar izmainīties ilgtermiņā. Bet fakts ir tas, ka ir sajusts, ir būts tajā, un ir skaidrs, katā var arī dzīvot un zini uz ko virzīties. Ejot dziļākos līmeņos, skaidrs kļūst tas, cik ļoti šodienas dzīvi ietekmē pagātnes notikumi, sakrātais, kuri neliek mierā raujot sevī iekšā. Mirdza palīdz tos saskatīt un tīrīt ārā, mainīt. Var redzēt izveidojušās psihisku veidojumu un apstākļu ķēdes, kuras iet cauri dzīvēm, no Mūžīgiem laikiem, kuros dvēsele ir ceļojusi. Un, gluži kā vecai sievai, kura pieradusi un iemīļojusi vecos katlus, man ne reizi vien ir bijusi vēlme lietas atstāt kā ir, jo ir pierasts. Un tieši Mirdza uz to ir norādījusi, līdz ar to pašam to vispār apzināties. Mirdza ir Skolotājs, īsts treneris, kurš neļauj padoties, iesīkstēties, ieciklēties, darīt darīšanas pēc, bet visā saskatīt dvēselisko, būtisko, vēlamo un darīt ar saprašanu.

 

Ivetas meditācijas ar Lioss Aktavio mūziku. Šajās meditācījās eju ar izteiktu domu-un kas šoreiz notiks? Jo rodas izteikti redzējumi, pieredzes meditāciju laikā. Piemēram, pēkšņi atrodos konkrētā vietā un noskaņā, un sāku to izdzīvot. Reiz attapos vasaras parkā un sāku skriet, celties gaisā, lidot kā putns brīvibas sajūtā, viss bija tik svaigs, vasarīgs. Cit reiz nokļuvu bērnības ainā, kur saulainā pļavā, telepātiski galvā plūda informācija, ko esmu tur atstājis, ko jārisina un kā. Reiz nokavēju meditācijas sākumu, kurā informatīvi tiek pastāstīts par ko konkrēti tiks strādāts. Pēc meditācijas nākamajās dienās izteikti pozitīvi risinājās attiecības ar otru cilvēku, un izjutu izteiktu, veselīgu seksuālo pieplūdumu. Kā izrādījās vēlāk, šī meditācija bija par pirmo čakru, kur atbild arī par seksuālajām attiecībām un saskanīgumu ar partneri. Vairākas reizes ir bijis psihisks nogurums, tāpēc šķitis labāk izlaist meditāciju. Bet saņemoties tikai piedalīties vien, pēc tās viss iekšā ir rāmi sakārtojies. Tas ir labs veids, kā arī relaksēties.

Ja darbā ar Mirdzu notiek nopietni procesi, kuros ir nepieciešams koncentrēties un apzināti darboties, tad Ivetas meditācija ir atslābinoša, kurā noris ceļojums sevī, vārdu un mūzikas pavadījumā.

 

Auras foto“Kaut mana aura būtu foršās un gaišās krāsās”- ar tādām cerībām uz to gāju. Kad to izmēģināju, tajā dzīves periodā mēdzu daudz runāt par morāli, un bija šī sajūta, kad nu tapšu atklāts, vārdiem vairs nav nekādas nozīmes, un te nu ir skaidri un gaiši redzams, kādos stāvokļos, sajūtās esmu aiz sava sabiedriskā tēla. Tieši pēc tās pieredzes sāku krietni vairāk aizdomāties par būtisko dzīvē, ka tas, kāds tu esi emocionāli, sajūtās sevī, ir krietni augstāks par to, kas tiek sacīts, vai arī kāds vēlies izskatīties. Un bailēm tikt vērtētam nebija nekāda pamata, jo tajā procesā ir izteikts draudzīgs cilvēcīgums un pretīm nākšana.

 

Skola.

Šajā darbā ļoti īpašs ir tas, ka tiek praktiski strādāts ar cilvēkā esošajām un viņu pa dzīvi vadošajām rakstura īpašībām un to cēloņiem, par kuriem tik ārkārtīgi grūti un nepatīkami runāt un vispār pieskarties tiem. Un tas, ciktas notiek praktiski un reāli, to var izjust, kad līdz tiemnonāc un reāli sāc mainīt. Un top skaidrs, kāpēc dzīvēreāli mainīties sajūtu līmeņos ir pat teju neiespējami bezpalīdzības no malas. To, kā pavadās patiesībā esidzīvojis redzi tad, kad centies no tā tikt vaļā, un pēc tam,kad izjūti atvieglojuma sajūtu. Līdz tam ir principukrāvumi, kuri to ir aizstāvējuši. Ja tu zini, ka tā būs labāk garam un veselībai- kas tad ir tas, kas liek darīt pretējo? Šajā darbā es pats izvēlos, kurp vēlos iet savā saprašanā, ko vēlos mainīt, pilnveidot, attīstīt. Tā nav telpa, kurā tieku aicināts dzīvot un pieņemt jebkādas normas. Es to redzu vairāk kā personības universitāti, kuru apmeklēju, lai gūtu zināšanas un praktiskas iemaņas tam ceļam, kuru esmu izvēlējies savā dzīvē, problēmu risināšanā, nākotnes veidošanā, iespēju rašanā. Tā ir vieta, kur gūstu zināšanas un spējas iet uz savu Sapni. Viscaur ir mana brīvā izvēle, kurus mācību priekšmetus izvēlēties, bet, ja reiz esmu nolēmis kaut kokonkrētu sasniegt, tad bez disciplīnas praktiskā darbā neiztikt. Tā tas dzīvē ir visās jomās. Šajā pasaulē jūtos kā skolnieks, apcerētājs, un Dzīves skolotāji ir kā leģendāri tēli šajā personiskajā eposā. Šī skola ir kā gaišos toņos laistīta iespaidīga katedrāle baltos mākoņos, zilās debesīs. Viscaur apkārt tai kūsā mūžīgais, vasarīgais zināšanu prieks, dzīvības piepildītā vietā, kur dvēseles ierodas no laiku malām, laigūtu šo vienreizējo iespēju gūt to, kas aizvedīs tās Kosmiskos ceļojumos pa Dzīves Dārziem, Dievišķajām ielejām, uz neatklātām brīnišķīgām pasaulēm. Tās telpās virmo mūžīgā dzīvība un balts miers vienlaicīgi. Grandiozs dvēseļu Templis, kurā viss ir par un ap Dvēseli, Visumu un Gudrības Mīlestību. Un tu esi savā vietā šeit. Nedaudz līdzīgi ir būt lidostā, prāmju terminālī, kosmiskajā stacijā, kura ir starta vieta brīnišķīgam ceļojumam nezināmībā, plašajā pasaulē. Šajās vietās vienmēr ir maģiska sajūta.Un šī ir lielā iespēja dzīvē būt tam, kas vēlos būt. Laimes sajūta un piepildījums ir katra cilvēka Sapņa dvēsele. Šajā skolā ir iespējams tai pieskarties un rast iespēju šajā dzīvē to sasniegt ar to paņēmienu, kādu katrs ir izvēlējies kā sev atbilstošo ceļu uz to.

Nepieņemamais un lomkas. Un reizēm nākas pieskarties iekšējiem neizturamiem slāņiem, kuri ir saistīti ar egoismu un darbs ap to mēdz būt neizturams. Jo vairāk un patiesi dziļāk vēlies būt brīvs, jo vairāk sanāk pieskarties sev ļoti jūtīgiem tematiem, tam, ko vārdos un pārliecībā vēlies mainīt,bet, kad tam pieskaries reāli izjūtās, savā dvēselē, tad sākas pretestības, dusmas, neciešamas sajūtas. Un to var uztvert personiski, jo šie veidojumi ir saauguši ar apziņu. Liekas, ka tieku nolikts pie vietas vai pazemots morāli, bet patiesībā tie ir kompleksi, kuri tiek izkustināti no savas ērtās vietas. Ir bijis tā, ka nevar aizmigt, kaut kas sevī neliek mieru, it kā būtu to izgrūdis no ieņemtās vietas kādu emocionālu saprašanu. Vai arī pamostos naktī, un jūtu, ka tāds izteikts ļaunums ir visapkārt. Ir bijis pa reizei, kad atrodos nelabā vietā un tur fonē kāds ļoti ļauns spēks, kurš jaušas baiss, ir neatklājies un ir paniskas bailes to ieraudzīt vaigā. Ir bijis pa kādai dienai, kad dusmas nāk ārā, un nezin kur likties. Un tas viss nāk no dvēseles piesārņotām struktūrām.

 

Sajūtas.

Dzīvē ir iestājies rāmums un saprātīgums, smagās emocijas tendenciozi paliek mazāk un mazāk un tā vietā veidojas jaunas izjūtas. Tām ir ļoti raksturīgs miers, plašums, iedvesma, skaidrība. Piemēram, nesen pusdienlaikā izgāju ieelpot svaigu gaisu pēc putekļainā darba, un vienā mirklī radās kalnu sajūta, kuru esmu izjutis tikai tur esot- svaigs, pirmatnējs plašums dzidrā gaisā un izteikts dvēselisks prieks. No rītiem ir možums un labsajūta, pilnīgi jaušas tādas ļoti dziļas, svētas pasaules klāt esamība. Uz darbu neeju kā uz akmeņlauztuvēm, kā tas ir bijis senāk, attiecības ar cilvēkiem ir harmoniskākas, smalkāk un detalizētāk apzinos savus mērķus. Dzīve no mūžīgajām un atkārtojošajām problēmām kļūst par lielo iespēju vietu, kurā rast prieku un piepildījumu gan esot starp cilvēkiem, gan pilnīgā vienatnē tālu projām no civilizācijas. Ir sajūta, ka viscaur ir dzīva pasaule un krāšņš Visums. Dzīvojot jau no agras bērnības pagājību izjūtās, kur šķitis, ka nav cita ceļa, kā tik kavēties aizgājušu laiku sajūtās un dvēseliski skumt- tā vietā dzīvē ir pavērusies nākotnes iespējamība, kā brīnumains atnākošs laiks, Mūžīga vasara un Zvaigžņots Visums, dzīvības piepildījums, viss vienā apvienojumā.
 

Šajā skolā var apgūt spēju uz dzīves apstākļiem, procesiem raudzīties no pavisam cita skatu punkta, kurš dod iespēju pašam vairāk ietekmēt tos sev vēlamā virzienā. Tā ir palīdzējusi atrast dzīves ceļu, kad esmu bijis jaunības apjukumā, rast spēku, iedvesmu ļoti sarežģītās dzīves situācijās. Šī dzīve ir liela skola par attiecībām ar sevi, pasauli, un skolotāja esamībai ir ļoti īpaša un fundamentāla nozīme. Visneitrālākais cilvēks, ar kuru nav personiski emocionālo saišu, līdz ar to var pilnībā atklāties savā
pieredzē, un no malas tieši viņš redz tevi visplatākajā lenķī.


Šī pieeja, mācības, metodika ir devušas iespēju dzīvē iet savu ceļu, iepazīt sevi, un pats galvenais-attīstīt to, kas ir sevī. It īpaši jaunības gados, kad gribas traukties pasaulē un kosmosā, vērtības ir kā pēc zvaigznes sprādziena izkaisītas un griežas apkārt. Šī pieredze palīdz tām rast saistību un vienoties, ilūzijas
pārvēršot reālā darbā. Gluži kā filmā “The Matrix” ainā ar 2 kapsulām, kurā izvēloties sarkano, tu aizej atpakaļ ikdienā un dzīvo, kā līdz šim, vai arī zilo, un tu uzzināsi patiesību par sevi un
pasauli, kura brīžiem būs ļoti nepatīkama, bet tā būs patiesība, kuru nekad neaizmirsīsi un dzīve nekad vairs nebūs tāda kā iepriekš. Kuru tu izvēlēsies? Dažas no daudzajām atziņām, kuras esmu ieguvis šajā pieredzē:

  • Kāmer dzīvo, tu vari visu izmainīt uz labu.

  • Lai mainītos, sevi ir jāiemīl un un jāpieņem, nevis jāsalauž, jātiesā.

  • Ir jāpieņem palīdzība, kuru dzīve piedāvā. Tev nav jādara viss.

  • Vienmēr, vienmēr ir jāklausās savā sirdsbalsī un jāseko tai, jo tā ir vienīgais ceļš uz laimi.

  • Viss, ko jūti ir īsts, un var tikt pielietots attīstībai.

  • Īsta laime ir būt brīvam no ikdienišķā, sadzīviskā un personiskā.

  • Darīšanai ir jābūt vismaz 10 reizes vairāk par runāšanu, lai būtu rezultāti.

  • Mani vada tas, par ko atsakos runāt.

Un pati galvenā:

Dzīve ir brīnišķīga, tā ir līdz malām pilna ar visu to, kas var darīt patiesi laimīgu. Tev ir visas iespējas, lai uz to ietu un sasniegtu to, neatkarīgi no apstākļiem!

Es iesaku iet šo ceļu ikvienam, kurš dzīvē jūt, ka ir vēl kaut kas krietni vairāk par ikdienišķo, ikvienam, kurš ir nonācis lielās grūtībās, ikvienam, kurš dzīvē vēlas kaut ko sasniegt, bet īsti nezin, kas tas ir, un ikvienam, kurš vienkārši vēlas uzlabot savu ikdienu, sadzīvi!

KOMENTĀRI UN ATZIŅAS

Cilvēki nesapratīs, ja tu teiksi, ka runā ar Dieviņu, Viņi neuztvers, ka tu klausies uz Viņa balsi savā sirdī, Šķitīs jocīgi, ja skaļi ikdienā lūgsi Viņu, Pateiksies dzīvei par tās taisnīgumu. Nesapratīs, ja tu pieaudzis būdams skaļi priecāsies Par vējā izkustējušos smilgu.
Nesapratīs arī, ja viņiem teiksi paldies, ka tie ir tavi laikabiedri,
Ceļabiedri, ceļveži šajā dzīves posmā. Bet kā uz burvju mājienu sapratīs mīlestības, labsirdības piepildītu acu skatienu, tas apreibinās sirdis un prātus.
Kad teiksi, ka nevar sērkociņu piešķilt, ka laiks ātri paskrien, nokavēji darbu. Var nesaprast, ko tu dari vai runā, tas ir vairāk priekš tevis paša, Savukārt tavu jūtu valodu uztver ikviens, kas pamatā ir būtiskāks par sakāmo. Nebeidzamas izmeklētas vārdu virtenes Noliec galvu labsirdības priekšā. Cilvēku dvēseles jūt patiesumu, tās nav pierunājamas. Un tās jūt, vai Tev patiesi ir kas sakāms tām. Biedri var nesaprast tavu lūgšanu celtnieku konteinerā pie improvizēta pusdienu galda, zāģu skaidu, sodrēju aromātā. Bet viņi nespēs pretoties tam, ko šī lūgšana ir atnesusi
tavā sirdī, Jo tam nav pretestības šajā pasaulē.

 

JĀ…

Šo stāvokli kā instrumentu mēdz izmantot problēmu risināšanā. Pats par sevi tas ir no nulles uzsliets aizsardzības stāvoklis, kad problēma rada apdraudējuma sajūtu, un kategorisms ir sava veida asa, zibenskarta reakcija ar "maigo" smago artilēriju.
Saņemt šādu attieksmi ir ļoti nepatīkami, jo tā cilvēku nospiež, saplacina. Šeit runa ir par savstarpējo attiecību kategoriskumu, ne profesionālo(treniņi, kopēja mērķa sasniegšana), jo otrajā gadījumā šis kategoriskums mēdz būt iedvesmojošs, virzošs. Arī šajā jomā ir viss nosacīts. Pirmais atstāj sekas nākotnē, kuras ir ļoti grūti atpazīt, bet tiek izciestas vienkārši tādā veidā, ka cilvēkā
jau ir izstrādājies šis stāvoklis, kad kaklā ir atkal kaut kas emocionāli sasprūdis. Tā notiek, ja bērnībā esi saņēmis kategoriskumu. Un nekas nav varējis būt pateikts pretī, tas ir bijis jāsaņem, šī sava vaina, un veids, kā tas ir ticis pasniegts.


Kategoriski cilvēki tādi ir ikdienā, nereti ar skaļu balsi, lieliem globāliem spriedumiem, izteiktiem iekšējiem aizspriedumiem, principiem, ir viegli un ātri aizkaitināmi, mēdz būt dzēlīgi, psihiskā uzvedība ir ļoti agresīva, bet fiziski kaut ko ietekmēt ar spēku viņi vienkrārši neuzdrošinās. Izteikta rakstura īpašība ir gļēvulība, liekulība, kad atsevišķiem cilvekiem acīs saka tikai labas lietas, bet aiz muguras jau dedzīgi aprunā. Un lielākoties
viņi ir arī gudri, un tieši tāpēc reti sanāk iebilst, un, ja tas tomēr izdodas, tad tiek grūsts pretī tā, it kā tu būtu tīšām iespēris krūtīs.
Savukārt būt šajā stāvoklī, pašam pielietot to, nozīmē atgrūst sev apkārt esošos cilvēkus, viņi noklust tā klātbūtnē, cenšas izvairīties, jo komunikācijā nav ekvivalences. Un šādi bojājās attiecības, otrs vairs nav "starta"pozīcijā uz lietām ar to, bet jau noskaņojies aizsardzības režīmā, ir ieturētāks, un saruna nevar būt dzīvīga, produktīva, interesanta. Līdz ar to šī īpašība, lai
cik arī šķistu racionāla, īpaša, vai kādā citā veidā attaisnojama, vienkārši dzesīs ārā cilvēkus no apkārtejo loka, un sāks veidoties vientuības sajūta, īpaši tad, ja kategoriskais cilvēks ir jūtīgs un apveltīts ar augstu intuīcijas spēju. Ja arī tuvākie cilvēki tā īsti ari neaizies, viņš jutīsies vientuļš, jo nojautīs, ka viņi, lai ir līdzās, bet
ne ēterī. Un gļēvums, liekulība liks pielīst, izdabāt visādos veidos, un vienā brīdī radīsies nožēlojamas eksistences klātbūtne. Tas par attiecībam ar cilvēkiem. Savukārt, ja reiz tu esi iznēsātājs, tad tieši tādā pat veidā izturies pats pret sevi. Esi kategorisks pret sevi, dzīve nav miera, ir daudz par ko satraukties, jo īpaši-apvainoties.
Visticamāk tu nodzen sevi treniņos, jebkādos. Un mieru nedabūsi dēļ vien jau tā, ka neies attiecībās ar cilvēkiem. Ar tuviniekiem būs regulāri strīdi par jebko, par visu, un būs sajūta, ka tevi mēģina "čakarēt", un tāpēc arī tā uzvedies, jo tev jau ir labi principi un domas. Bet tikpat kategoriski atteiksies atzīt šo faktu, ka jebkura probēma rada apdraudētības sajūtu. Gluži kā zvēram,
un lietā tiek likts viss dusmu arsenāls pie parastām ikdienas ķibelēm. Un tu nemāki risināt savādāk, esi pieradis pie psihiski brutālas vides, kur jūties kā karalaukā, kur izdzīvo stiprākais, un regulāri piedzīvo pret sevi veiktus "nāvējošus"manervrus.
Te ir arī raksturīga emocionalā izdegšana. Kāpēc šāds salikums ir cilvēkā, kur tas radies, kā veidojies, tas ir ļoti nosacīts jēdziens. Viens no veidiem ir mantošana no ļoti tuva cilvēka, kuru esi ļoti mīlējis, un viņš šādu kategorismu ir vērsis pret tevi, bet dēļ cieņas, emocionālas hierarhijas to esi pieņēmis kā savdabīgu
mīlestības izpausmes līdzekli, vai arī vienkārši dzīvē laika gaitā to paņēmis kā veidu (jo uz tevi tas nostrādaja) kā efektīvi risināt problēmas. To var sevī pamanīt, ja ir tendence vērot savu
uzvedību. Cilvēku savstarpējās attiecībās mes ik pa laikam
izdaram, saņemam psihisku spiedienu, un rodas problēmsituācijas. Un par cik problēmas ir dz;ives sastāvdaļa, un veiksmīgākie cilvēki ir šo problēmu risināšanas lielākie specialisti, jo visi viņu panākumi balstās uz pareiziem risināšanas veidiem un attieksmi, tad var droši teikt, ka tas tieši ietekmē arī tavu
profesionālo izaugsmi, karjeru. Kategorisms ietver sevī pedantisku praktiskumu apvienojumā ar fantātisku ilūziju.

KATEGORISMIS

IEKŠĒJAIS KONFLIKTS

Ļoti daudz iekšējos pārdzīvojumus, negācijas, rada nevis kādi ārēji apstākļi, bet tieši iekšējā vārīšanās. Tev tik tā gribas domāt, ka tur kāds neglīts cilvēks rada problēmas, bet tavi pārdzīvojumi jau rodas, cīnās un krīt sekās tevī pašā. Pasaule izdzīvos bez tevis un tavas taisnības, tai to nevajag. Tu pats sevī radi karastāvokli
savos tēlos, kurus vadi, un to strīdi tevī rada smagnējas, asas sajūtas, un iekšēji esi kļuvis par karalauku. Tu to sevī esi pieļāvis, ielaidis, tu esi ļāvis ne tikai tam aizsākties, ienākt sevī, bet arī karot, plosīties, degradējot, notrulinot saprašanu, un izpostot
līdzāspastāvošas enerģiju sistēmas, kuras izpaužas kā nomāktas izjūtas, nospiestas citas un iznīcinātas vēl citas. Nekas labs no tā nerodas. Nav svarīgi citi cilvēki un viņu dzīves no šī leņķa, tava problēma ir tavs iekšējais nemiers. Un šis karš vienmēr sākas no mazākas situācijas radīšanas galvā, līdz pakāpeniski, tas nemanāmi pieņemas spēkā, līdz tu attopies vājprātā. Un ir iekšējie pārmetumi par to, kā gan es atkal attapos šeit un kā nepamanīju, kad niknums iezagās. Tas atnāca pakāpeniski, jo tik tādā veidā var tevi ievilināt nemanot, jo tu sistemātiski aprodi ar to, citādi tu nobītos un kļūtu krietni vērīgāks. Ļaunums cilvēkus sagrābj lēnītēm, nenojaušot, kā tik pa drusciņai, nemanāmi iebarojot savus graudus. Rupju struktūru indivīdos tas var rīkoties diezgan brīvi, bet, ja cilvēks tam ir pievērsis uzmanību, tad tā darbības metodes mainās, tas patiešām sāk rast arvien viltīgākus
veidus, kā piekļūt cilvēka apziņai un vadīt to. Ja tu esi apzināti mazinājis iekšējo agresiju, un tas ir šķietami zudis, vienmēr jāzin, ka tas ir tur, meklē ceļus un nogaida, kad būs īstais brīdis. Un, jo ilgāk tas mērdēsies, jo lielāka paliks iespēja, ka tu zaudēsi savaldību kādā situācijā, un nostrādās iekšējā komanda: Nu tad uz priekšu par visu un visām reizēm! Un risks ir pieļaut kļūdu, kuras sekas ir daudz lielākas par iepriekšējām, un nevarēs nobrīnīties, kā kaut ko tādu varēju atļauties. Mūsu apziņas ir kā zivis, kuras nozvejo parazītu krāvumi. Tie liek auklas galā jebko, ko cilvēks iekāro, no tā ir atkarīga viņu parazītiskā dzīvība. Un cilvēks kalpo tam, ko viņš baro savās domās, emocijās savā ceļā uz darbu, strādājot, ēdot, klausoties mūziku, iepērkoties utt.
Daudz negatīvā, bet nekā pozitīva iekšējā konfliktā gluži vienkārši nav.

LĪDZCILVĒKI

Ikvienu talantu, panākumus musina tieši laikabiedri, tu pats esi stūrmanis, kurš vada to kuģi pareizajā virzienā, un līdzcilvēku dievišķais vējš ved tevi, liek tev iet tur, kur ir piepildījums.
Rakstnieki raksta grāmatas, režisori rada filmas, un sabiedrība to rada viņos. Cilveki var būt iedvesmas avots gan atbalstot, gan noliedzot tevi. Var būt tā, ka pēc ilgiem dzīves gadiem esi vīlies cilvēkos par daudz uzticoties, sagaidot no viņiem , piedzīvojis neskaitāmas likstas, un tieši tas ir licis pievērsties sev, meklēt savu izcelsmi. Jo esi beidzot sapratis, ka tur ārpusē tavas
patiesības nav. Jā, ir mūžīgie laiki, neskaitāmas dzīves, un lai arī cik neiespējami tas šķistu ir citiem, tieši viņi, kaut arī ar neticēšanu vai noliegumu, tik un tā liek tev meklēt to vēl vairāk, vēl dziļāk, viņi norāda tieši uz to, kas tu neesi un nekad nebūsi.
Lai cik neaptverami neticama būtu tava iekšējā pasaule un redzējums, tieši viņi liek ticēt tam un attīstīties, saprast, ka tikai un vienīgi tu pats zini savu ceļu un vari vest sevi pretīm panākumiem. Viņi tirdīs un tirdīs tevi, kāmēr tu nonāksi pie tā, kas aiz visa ir vienmēr sirdī klusībā nepārtraukti uzrunājis tevi, un
jaucis visas tavas šīspasaules maldu gaitas uz mākslīgiem sapņiem. Jo vairāk tu neredzi ārpusē, jo vairāk esi spējīgs
redzēt sevī, tad tu tiešām darbojies tieši sevi, tur, kur rodas panākumi.

PAKĀPENIS-KUMS

Lietām ir jānoris sistemātiski-pakāpeniski, tad tām ir reāls rezultāts. Lielie soļi, liela apjoma psihiskas lietu sagrābšanas un mainīšanās ar varu globālos mērogos-tas prasa milzīgu enerģiju un šajā procesā ir ārkārtīgi smalka tā daļiņa, kurā tu varētu būt spējīgs iziet cauri šim procesam ar veselīgu sapratni, tā, lai atgūtos pēc šī patēriņa un spētu ieiet jaunajā. To pat ļoti grūti tā
iztēloties. Jo visas ātrās lietas tikpat ātri ir spējīgas pazust vienā mirklī, aiz tām nav ceļa, tās nav ieguvušas vērtību, nozīmi laikā.
Apzinātas attīstības ceļā svarīgs ir šis sistemātiskais pakāpeniskums, kurā nav laušanu, berzes, emocionāli lielu lūzumu, tajā nav idejas par noliegumu. Tev katru dienu atkal un atkal nāks virsū vecās audzētās lietas, ar kurām pa drusciņai jāstrādā, pieņemot, cienot, jo tas esi tu pats. Un kaut kas viens tevī ir saistīts vēl ar daudz ko citu, un mainot šo vienu ietekmējies arī to vienotie lauki, enerģiju sistēmas. Bet, kā jau ierasts, dzīvē gribas lietas pārtraukt, salauzt, iedvesmojoties no varoņstāstiem, kad vienā dienā pēkšņi cilvēks kaut ko beidz, nolauž, cīnās, un
sasniedz mērķi. Mums tas šķiet aizraujoši, šī cīņa, sevis uz uzveikšana. Bet nezinām vai katram tas tā strādā, jo viss dzīvē ir nosacīti. Tu tikpat labi vari vienā dienā izlemt aizmirst pagātni, atmest jebkādu atkarību, ar vēsumu censties aizmirst piedzīvoto, un sākumā izjust patiesu prieku, atvieglojumu, un kalt spožus plānus, jo viss, šķiet, tā vienkārši izzudīs. Bet tad tevi sāk vajāt
kaut kas no dziļumiem, ko tu neesi redzējis, saticis, bet tas, tu jūti, tevi sāk novērot, gluži kā svešinieks, kurš izseko.
Un tad vienā dienā tu salūzti, kad jautrās, spožās emocijas aprimst, un tu iepazīsti depresiju, kura rodas no sajūtas, ka tomēr nekas nav mainījies, jo esi atkal nonācis sākuma punktā. Un nāk domas par sevis iznīcināšanu, jo apzinies savu bezspēcību likteņa
priekšā. Tev šķiet, ka esi nolemts savām atmiņām, atkarībām no vielām, psiholoģiskām emocijām, paradumiem utt.


Gribēji būt varonis, kurš cīnās ar sevi un uzvar, kā filmās, bet piedzīvoji neveiksmi, un šķiet, ka nav lemts būt tik izredzētam, ka tu tikai tādā veidā iztēlojies attīstību. Bet attīstība nav sevis iznīcināšana, aizmiršana, noliegšana. Attīstība ir pilnveidošanās, pakāpenisku pārmaiņu procesu rezultātā. Tu nevis grauz sevi caur nožēlu, bet pieņem pagātni, esi par to pateicīgs, jo izjūti
cieņu pret sevi, sevis paša izvēlēm, un arī pret to, ko neesi izvēlējies. Tev tas bija jāsaņem, un tas, ka tu nezini kāpēc, tas ir pavisam kas cits, un tam nav sakara ar netaisnību. Visam ir pamats, un kā jau viss jau par visu, mums ir ļoti, ļoti seklas zināšanas par to, kāpēc esam tie, tādi, tur, kur esam, un kas par ko grozās dzīvē. Izejot no mūsu sapratnes virspusējības, pieņemt notikušo kā likumsakarīgu iznākumu par mums nezināmiem
bijušajiem laikiem vēl iepriekš, ir daudz vairāk loģikas, nekā vienkārši teikt, ka dzīvē nav paveicies. Tas nāk no salīdzināšanas.
Tieši katras dienas, mirkļu izvēles ir attīstības pamatā. Nevis ātri izdarīt kaut ko globāli un tad atpūsties. Tajās reizēs kad ātrais globālais tiešām nostrādā ir tiešām tikai tad, ja tu jau iepriekš esi jau to gājis, savā veidā gatavojies, un tad vienā brīdī ir noticis
šis globālā apmēra pārvēliens. Bet citu acīm tas sagatavošanās ceļš paliek apslēpts. Piedzīvojumi un lielie notikumi Dienas paiet šajā dzīvē un tik daudzas no tām jau ir aizgājušas, sev līdzi aiznesot izcilu personu dzīvesstāstus, notikumus, kuros cilvēki satikušies un bijuši laikabiedri.
Un tas viss ir aizgājis, paliekot klusai , mākoņainai svētdienai, klusā dzīvoklītī pie loga. Jā, un šie notikumi ir aizgājuši, aiz sevis atstājot nostāstus, leģendas, kuras varam tikai iztēloties un izsapņot. Vienmēr interesanti licies tas, ka izcilajiem cilvēkiem
ir bijusi pati virsotnes stunda vai dienas, kas ir bijis augstākais punkts, pēc kā tas viss ar laiku sācis atdzist līdz mūža norietam. Pašam viņam tik skaists un leģendārs, mistisks ir viņa ceļš līdz lauriem, caur bērnību, sapņiem, sviedriem un asarām. Cik gan interesanta ir dzīve ar mērķi un ceļu uz to, ar neatlaidību un kaislību, kad pelēkajā, nomāktajā darba pasaules dārzā uzzied pa kādam īpašam ziedam, kas bieži vien nepieņemts, nesaprasts, bet atnes turpinājumu un cerību ļaužu masām. Mēs nekad nezinām, kas ar mums notiks atsevišķi un visiem kopā, ikdienā zīmes ir grūti pamanāmas. Un visā šodienas sadzīvē, aiz tās ir šo piedzīvojumu pasaule, kurā ir nezināmība, Sapnis, ceļi, maģiskums, nedrošība un briesmas, un sajūta par tādu kā burvību šī ceļa galā, kurā tā sākās. Tik ļoti gribas saplūst ar mūžīgo piedzīvojumu pasauli, kurā cilvēki ir īpaši un dienas pilnīgi citādākas. Kurā viss laiks ir par sapni, tā atnešanu šajā realitātē, un dibināšanu.
Šajā dzīvē, te ir bezgala daudz ko tvert, par ko mums nekad nav bijušas domas un saprašana. Ir viegli noticēt materiālajai pasaulei un tās valdniekiem, karotājiem, jo tad jūties pasargāts, satriekts, iebiedēts, pārdzīvojošs, laicīgs, bet soc drošs. Un kur gan šodien ir šī pasaule leģendārā, kura atver durvis uz Mūžīgo, nekad neaizmirstamo, tā, kura ieved tajā, kas dzīve un par ko ir īstenībā cilvēkam, kurš vienmēr ir bijis no Visuma un Dabas likumiem.
Apzīņā zibsnī noskaņas, tās pašas kā no bērnu dienām par tālo jūru krastiem pirms vētras un pļavu mežmalām pirms negaisa. Šīs noskaņas nāk no tās pasaules, tām piemīt burvības, nākamības noskaņa, par laikiem, kādi nav bijuši iepriekš, un šodienām, kurās ir laiks, kuru neredzam, kurš ir zem visām pamalēm, lietavām, zilajām debesīm.

RITĒJUMS

Kā gan laiki pārskrien…
Pāri mūsu dzīvei, esamībai, turklāt tie ir ārkārtīgi labvēlīgi tieši mums, viss tajos ir par mūsu izcelsmi un būšanu citādi, pa Augstākajiem laikiem, un tajā pat laikā tas paiet mums pāri mūžam, no paša sākuma līdz beigām, paiet garām gluži kā svešinieks, kuru nemaz neievērojam, tik zinām tā esamību. Šajā pasaulē viss ir tik materiāls un garīgais tik saputrots, sagrābts, ka vienīgā veldze ir pieskarties laika straumei, vērot laiku aiziešanu, un to savādīgo noslēguma impulsu.

SAPŅI UN IKDIENA

Reizēm cilvēku nekas cits tā nepiezemē, neiekrāso dzīvi pelēkā, mokoši drūmā sajūtā, gājumā, ka parasta ikdiena, apkārtējo cilvēku klātesamībā, lietu un muļķību pielūgsmē. Un citrreiz nekas ta nesaviļņo kā šo cilvēku sapņi, tas, kā viņi uzrunā nezināmo, ļoti skaisto cerību zemivietu, kur tevi nekas neierobežo, kur fantāzijas kļūst par telpisko, īsteno. Ir cilvēki, kuri savās domās un iztēlē ir labsirdīgi, tādi kā rūķīši. Viņi smaida pasaulei un cilvēcei, taču ļoti reti, teju nekad neizlaiž savā mīmikā un darbos. Jo savā pasaulē viņi ir brīvi un var rīkoties kā vien vēlas jebkurā brīdī, un viss tam ir vaļā. Un es zinu, ka viņu pasauē šie
cilvēki vienmēr smaida viņiem pretī. Tas ir stāsts par to cilvēku, kurš ir atnācis, lai būtu labsirdīgs, par to nekad apkārtējiem nav licis manīt, nodzīvojis, aiziet.

Tas šķiet ļoti interesanti.
Kāda gan ir tā cilvēka dzīve, kurš piedzimst, aug, pieaug un dzīvo dzīvi, kuram šī pasaule un iedibinātās vērtības ir mēraukla par kvalitātēm? Kāda gan varētu būt dzīve, kur nav bijis Sapnis vasaras pilnbriedā Visuma ielejās?
Kāda gan varētu būt dzīve bez šiem savādu laiku vēstījošajiem, noslēpumainu mājienu nesošajiem sapņiem?
Kāda gan varētu būt dzīve bez lielās aizgājības,
mūžīgo, mītisko laiku apziņas?
Kāda gan varētu būt tā sajūta būt tādam, kuru pilnīgi nekavē šīs lietas, bet kuram ir tīri šī materiālā pasaule un vērtības?
Šīs cilvēks dzīvo ideālajā pasaulē, kurā katru dienu var piepildīt savus sapņus realitātē un nekas nenolaupa domas par neiespējamo. Kāda varētu būt tā pasaules cilvēka dzīve, rīts, kurā tu piedzimsti pie sev līdzīgajiem?..
Kāda gan varētu būt šī sajūta, kad pamosties pie savējiem?..

ŠĪS PASAULES CILVĒKI

SKUMJAS

Ilgošanās pēc tā, kas reiz ir bijis, kavēšanās siltas atmiņās. Arī tā, kad aizbrauc uz kādu vietu, kur esi kaut ko piedzīvojis, kas raisa nostaļģisku smeldzi, un tu sāc izdzīvot savu atmiņu laiku, kas   uzdzen siltu smagumu.Protams, ir forši uzturēt labas lietas,  vērtības sevī, bet tad šīm vērtībām ir jākalpo tā, lai tu tikpat un vēl leģendārāku veidotu šo laiku, kurā dzīvo tagad. Bezgala
skaisti ir pakavēties pie sevis par bērnības dienām, vietām, kur reiz esi dzīvojis un daudz kas noticis, un gribās uz šīm ārēm atkal aizbraukt un pabūt tur, lai pakavētos šai atmiņu siltumā, un arī ieskumt mazliet. Tas ir skaisti, to nevar noliegt, tur ir kas garīgs.
Bērnības dienas nesauc pie sevis priecīgus un laimīgus cilvēkus, kuri ir smagi strādājuši, lai tādi varētu būt. Tās sauc dzīvē noklīdušas, sīvās un grūtās cīņās noskrandušas dvēseles, kuras nav zaudējušas cerību un ticību tam, ko reiz ir piedzīvojušas.
Visskaistākās atmiņas ir par bezrūpīgām rotaļām saulainās vasarās bērnībā, un par sapņiem jaunībā. Tās ir tīras, dziļas, ļoti patiesas un pamatā bez piemaisījumiem. Bet gadās dzīvē, kad mēs šīs vērtības pārtraucam kultivēt, un tagadni dzīvojam ar tādu ironisku likteņa pieņemšanu, jo viss patiešām skaistais šķiet pagājis. Un it viss, kas ir labs, kur ir droši un silti, tās ir atmiņas, jo
tur neviens netraucē, nav jadomā par naudu, ēšanu, pajumti. Tu tur vienkārši vari ceļot laikā, mirkļos, izjūtās pēc brīvas patikas.
Bet dzīvot vajag tā, lai šodiena ir legendāra. Šis laiks, kas tev tagad ir. Izsijā šīs labās lietas, to, kas īsti dara tevi laimīgu, un sāc veidot to jau šodien, jo tam nav jāpaliek aiz muguras, par to nav jāskumst. Tā pati dvēsele un īpašības, kas tev piemita reiz bērnībā, jaunības gados, tās ir ar tevi joprojām vēl šodien. Tu tik
esi apaudzis ar nopietnību, satraukumiem, vērtējumiem pret pasauli, bet tas joprojām ir ar tevi, dziļāk, bet tur mājo. Un tu vari savu dzīvi veidot tādu, ka ar savu dvēseli priecājies jau šeit, kur atrodies. Un to vajag veidot, lai tā būtu. Toreiz jau dzīve iedeva, un tagad, ja jau tas ir aizgājis tālajās atmiņu zemēs un skumsti pēc
tā, tad tas nozīmē, ka dzīvē esi aizskrējis no šīm vērtībām, stāvokļiem sevī. Un lielas kavēšanās var padarīt par neveiksminieku. Ir jāsaņem drosme, lai varētu veidot tādu dzīvi, kādu vēlas tava sirds un dvēsele, jo sanāks atteikties no tām
traucējošajām rakstura iezīmēm, paradumiem. Īstais laiks ir šodiena un rītdiena. Nav ko kavēties atmiņās, pat, ja tās ir ļoti dārgas. Dzīve vēl svarīgāka ir šodien, nākotnē. Leģendāru laiku ir jāveido šodien. Tas ir laiks, kurā aug impērijas, kurā attīstās lietas, kurā cilvēks paceļas no gruvešu kaudzes, pamestiem, kovārņu apsēstiem laukiem un tiecas pēc sava sapņa, paplašinot apziņas
redzējumu, atklājot jaunas iekšējas saprašanas, piedzīvojot smagas kaujas pret savu dēmonu armijām, ejot pāri kritušajiem neveiksmju ķermeņiem, izjūtot panākumu svaigo garšu, jaunatklātās dzīves iespējas. Tieši šis sacelšanās laiks nekurienē, pamestībā, aizmirstībā, šī uzdrošināšanās iet savu ceļu, šī sava
ieksējā spēka un potenciāla apziņa ar izlaušanos ārpasaulē, aiz bailēm un solījumiem, caur disciplīnu, stratēģiju, neatlaidību un pilnīgu pazemību sapņa priekšā, kuram tu ziedosi to visu, kas tev te bijis tik ļoti dārgs un tuvs. Grāmatas par impēriju tapšanām nevar salīdzināt ar ikdienišķas dzīves aprakstiem ciematā vai jebkurā pilsētā, vietā un laikā. Pat bērnam, kurš maz ko zin no
dzīves, tieši leģendāri stāsti liek iemirdzēties acīm apbrīnā par lieliem notikumiem un to varoņiem.

STEPJU VALDNIEKS

Mūžīgās zilās debesis, skrejoši mākoņi, kalni..
Par valdīšanu pāri māju masīviem ar veikaliem, tirgiem, Ielām, cilvēku pūļiem, dūmu mākoņiem, stīvēšanos metro stacijās materiālās pasaules troksnī, daudz augstāk ir būt valdniekam mūžīgajās stepēs, kalnu pārejās, vēju un putnu dziesmu piepildītās pļavās, saullēktos un saulrietos, lietus skaņās ielejās, rasainos rītu dzestrumos, mūžīgi atnākošajos un tālēs aizejošajos
mākoņu krāvumos, klajumu smaržās, nebeidzamo klejojumu, meklējumu valstībā.
Un pār to Visumu skaidrajās naktīs, kurš vēstī teikas par seniem laikiem un mistisko nākotni, kā senči tur dzīvo Zvaigžņotajās debesīs. Tur ir kaut kas klejotāju ciltīs, kas ir pāri pilsētas cilvēkiem, un es jūtu viņus savā sirdī, it kā būtu spēcīgi saistīts ar tādu dzīvi. Dziļi savās krūtīs.

STIHIJAS

Daba.
Tā ir pamatmājas, mūsu dzīvā telpa, kurā esam drošībā, gaidīti.
Tur ir draudzīgi, tā atgādina par mūsu dziļākajiem slāņiem, izskalo no negācijām, sniedz mieru, prieku par dzīvi. Tas ir atspulgs kādai varenai valstībai un mūžīgai saskaņai, kura, apslēpta, vijās cauri visam. Un tā mūs iespaido laikam.
Laiks.
Dvēseles stāvoklis, kurā ir sakrātas visas tavas dzīves, tas, ko nezini, neatceries. Nostāstu, laikmetu vēstnesis par noslēpumainu pagātni un netveramu tālieni nākotnē.
Un tas, ko tas māca- kā viss dzīvē paiet, lai cik tas šodien šķistu pilnīgs, tūlīt tas izšķīst pārmaiņu straumēs. Un reiz tu redzi, kā viss šeit pakļauts mūžīgajiem laikiem, ka tie te ir patiesi valdnieki, kuri norok impērijas, cilvēku vārdus un likteņus. Un tad iespīd Visuma Gaisma.
Visuma Dārzs.
Kur plūst bezgalīgā labestība. Ārpus iznīcības un telpas esošā valstība, kur viss vienmēr ir bijis saskaņā. Šī stihija ir lietu būtība.

SVĒTDIENAS DIENU DIENAS

Kluso dienu noskaņas, kad ļaužu masas ir savos patvērumos, un dabā atklājās tās mūžīgās skaņas. Šis savādais ielu klusums vēstī par iespējamību, par citu laiku, kurš mums var būt, un tas no dziļuma, kā parādība ir iznācis uz īsu brīdi ārā, lai darbadienās būtu projām kā nostāsts.
Dienā, kurā ir mūžīgais pavasaris un rudens, dienā, kurā ir aizejošie laiki kraukļu dziesmu pavadās, un veco ļaužu lēnās gaitās pār noskaldītām ietvēm, pelēkā gaisā. Un šajā bezgala vecajā pasaulē, aizmirstības nostūrī, tieši šajā fiziskajā bezdibenī dzimst laicīguma apzināšanās, kura piepilda dvēseli ar pavisam citu ēteri, kurš vienmēr ir bijis un būs. Mēs ikdienas steigā skrienam, strādājam, esam notikumos, attiecībās, un tālu ir tas, kur esam jau veci, kad nevaram paskriet, pasteigties, pierādīt. Tur sākas klusās dienas ar pašam ar sevi, kad šīs pasaules grupu
skrējiens nu jau ir beidzies un aizgājis tālāk no tevis, tu paliec viens dienām, un tās ir kļuvušas garākas. Un tuvais kompanions kļūst paša dzīve ar kuru sarunāties un gremdēties atmiņās.
Reiz mēs tādi būsim, tas ir tepat priekšā, ikdienas aizmirsts.Un kas gan no šī šodienas virpuļa, tā, pēc kā tik ļoti steidzamies, ir palicis šajā svētdienā un dzīves nogalē?
Radi un draugi vienmēr aiziet pa durvīm, uz kapiem, tie vienmēr un mūžigi aiziet, un paliekam vieni ar lietu kārtību mājoklī, klusumu, kuru nekad nepamanījām, un mūžīgo skatu aiz loga.
Spēks, varēšana, piedzīvojumi-tad šie jēdzieni vairs nav iespējas, bet siltas atmiņas, un noplakuši līdz eksistences minimumam.
Šie cilvēki reiz kalpoja šai pasaulei, piedzīvoja bērnu dienas, atdeva tai spēka gadus un tagad piedzīvo citu laiku, kurā jau dominē noraudzīšanās, un centieni nodzīvot ilgāk. Ja cilvēks ir salauzts, tad arī dabas skaņas un skati ir kļuvuši par mēbelētu dzīves garlaicīgo dzīvokli, jo daba ar cilvēka sirdi ir ļoti saistīta.
Kad tev pazūd viss laicīgais, tad tu krīti ceļos mūžīgā priekšā. Un vai nu tu salūzti no tukšuma,vai arī esi to iemantojis un esat vienoti.

TĀS DIENAS

Dzīve, laiks un dienas ir mūžīgi.
Dienas kaļās kā skulptūras un krājās to rindas. Un tad kādā mirklī laika atsegtajās smiltīs ir viena no tām, kura nāk no šīs neatminamās pagājības, kuru formās un pantos atpazīsti savu tēlnieka rokrakstu, sajūtot spēcīgu, laikmetīgu grūdienu krūtīs, kurš nes reiz piedzīvotā dzīvē. Bez attēla, taču tava būtne jau tajā kavējās. Un tu sēdi uz sliedēm pamestā stacijā, kur vilciens ar
pasažieriem jau sen kā ir aizgājs savos ceļos. Un šie laiki ir apdzisuši, dzīvei ikdienā kļūstot par apceri iekšējā vienatnē.
Un skrejošajās laiku dienās šeit, dzīve griežas kā spēļu karuselis, kurā neko nespēj uztvert nopietni, un acis nepārtraukti veras augšup, slīdošajos padebešos, kuri atspoguļo dzīves dienu nebeidzamību un esošā laicīgumu. Šajos skatos klīst cilvēku likteņi, tāles izplūst dvēseliskās teikās par neskaitāmām dzīvēm un neizpausto piedzīvoto, un šis vējš kokos ir kā šo laiku dziesma. Pār dabasskatiem staigā aizgājušo cilvēku sapņi un cerības, un joprojām meklē piepildījumu, tie skrien līdzi gājputniem un mākoņiem, pāri pļavām un kalniem. Kā bāreņi, kurus pametuši to radītāji un atstājuši šeit uz mūžiem. Tie ir kāda aizlaiki nākotnē.
Pagātnes stihijai piemīt milzīgs magnētiskais spēks. Tas ir ugunīgs laiks, kurā uz mūžiem dodas mūsu vadītās dienas, kuras pārtop mītos, tēlos un leģendās. Ugunīgajā kaislībā, padarītais un nepabeigtais ietinās tūkstošgadu jūrās, kroku kalnu plašumos.
Laiki iet, tie atnāk skaidrās debesīs un aiziet kā skrejošie pavasaru mākoņi. tas, kas notiek bez mums Pamodos saulainā pavasara rītā. Lietas galvā cilādams, pamanīju, ka virs mīkstā krēsla atzveltnes, kā zāles stiebrs ūdenī, vertikāli šūpojas garš mats un tajā plūstoši mirdz saulesstiebriņš. Dzīvoklī viss ir kluss, cilvēki guļ, un tad atbrīvojas tas, kļūst iespējamas detaļas. Tāpat kā no rīta pamodies zīdainītis spēlējas ar savām mazajām rociņām virs sevis, bet, kad vecāki augšā, tas pārtrūkst. Un dzīvajā dabā noris šie procesi, kur tev ir jābūt ļoti klusam un pacietīgam, lai varētu tos vērot, tās iemītnieki nevar nojaust tavu klātbūtni. Līdzīgi ar augu valsti. Reiz sēžot atpūtā pie dārza mājiņas laukos, aizdomājies biju, un tad vienā mirklī dzirdēju, kā ābols nokrīt no ābeles. Un šī skaņa, kad tas atsitās pret zemi, kaut kas tik skaists, dziļš un labsirdīgs burtiski izpletās krūtīs, šķita, ka Visums atdzīvojās krūtīs un es tajās paliku par mazu puteklīti, un tas bija tik krāšņi! Šī skaņa, tā bija kā Dieviņa sirdspuksts, kā ābece par visu lietu vienoto likumu. Atsišanās noslēdza kādu garu ābola ciklu no rašanās laikiem, veidošānās, nogatavošanās, un tad šo kosmiski klusā kritiena mirkli, līdz piezemēšanai.
Un dvēsele to dzirdēja.
Kāda gan dzīvā pasaules Lielā dvēsele ir pasakaini skaista, un tās Cikla Likums, dziļums, svētums un pilnīgā skaidrība. Šis cikls viss ir veidots tīrā debešķīgumā aiz skaistuma, daiļa patiesuma, abolūtas labsirdības nodoma.Jā..

UZ KLINTS MALAS

Ja jau šāda doma galvā ir ieperinājusies un vēlas īstenoties, tad pirms to darīt, vajag dot sev iespēju. Pārsvarā tas vienmēr ir saistīts ar cilvēciskajām attiecībām. Pamet visu, vienalga, kas tas arī būtu. Visu. Ja jau tam ir jānotiek pēc tava prāta, tad nekas vairs nevar būt sliktāk, nežēlīgāk. Un dodies prom no visiem. Glāb sevi. Tas nekas, kas ir ievārīts, sastrādāts, tev te nekas ar sevi vairs nav darāms. Maini visu ikdienu, pazūdi no visiem, brauc uz otru pasaules malu, bet noteikti nedari sev galu. Jā, tevī būs vīlušies, jā, atstāsi parādus, jā būs dusmīgi uz tevis, jā, centīsies varbūt uzmeklēt, jā, esi grēkojis. Bet tad izmanto zaķa taktiku un nospļaujies uz to. Bet tev ir jāpaliek dzīvam, tad tev tiks piedots.
Tev ir vajadzīgs laiks pašam sev, jaunos apstākļos, jo šie ir pārlieku smagi visā tavā un apkārtējā kopumā. To drīkst un vajag darīt. Dzīvē viss ir nosacīts par labo un slikto, tev nav nav jāuzņemās visa nasta uz sevis.
Cilvēka dzīvība ir svarīgāka par visu, lai to saglābtu, tu vari doties, kurp vien vēlies. Tā ir tava vienīgā iespēja, ja esi izlēmis sevi iznīcināt. Tu nekad nezini, kurp tavs ceļš aizvedīs, ko sastapsi, kā dzīve iegrozīsies. Aizejot no dzīves tu tāpat būsi projām no visiem. Bet aizbēgšanas variantā, tu būsi dzīvs. Tu būsi joprojām uz dzīves ceļa, dzīvs. Tev piederēs laiks un iespējas. Kaut vai aizmirsti visus, kaut vai nodzeries tālu projām, kaut vai izdomā jaunu stāstu par sevi. Ja jūti, ka kāds tomēr var palīdzēt, un tā ir, atmet
visas lepnības, aizspriedumus, krīti ceļos tā priekšā un ar visu savu spēku lūdz palīdzību. Jo tava dzīve ir briesmās un visi līdzekļi ir atļauti. Bet ir jāpaliek dzīvam. Jo laiks ir norēķināšanās līdzeklis dzīvē. Laika tirgonis būtu šīs pasaules visu laiku bagātākais vīrs.

Tev var būt labas, gaišas domas, labestīga sirds, tevi
varbūt revolucionāri, augšupceļoši uzskati, kuri var
uzrunāt un aizraut citus. Tu vari zināt senās gudrības un
visus strautus no kuriem dzērušas dievības.
Bet dzīvē neiet. Ir iekšēji lieli un plaši smagumi, žēlumi,
dziļas nožēlas, nospiedošas atmiņas, dzēlīgs naids pret
kādu, netaisnības sajūtas. Šķiet, ka viss iespējamais ir
pieejamas tikai tam, kas neesi tu. Un kaut kā beigās
attiecībās ar cilvēkiem, kuras ļoti skaisti sākušās,
beidzas kaut kā nelāgi, neveiksmīgi. Tu jau centies ļoti
dzīvē, ir labi nodomi, bet kopumā līdzi iet smagums.
Nevari arī izturēt, ka kāds tev ilgāku laiku ir līdzās.
Un tavs joprojām pozitīvais skatījumus kategoriski
negrib mainīt sevi, jo, kāpēc gan, jo uzskati jau ir gaiši.
Tieši tā. Bet tie uzskati, zināšanas ir tikai
palīginstrumenti pašam galvenajam-tavam dvēseles
stāvoklim, emocijām, jūtu pasaulei. Visu nosaka tava
jūtu pasaule, dvēseles stāvoklis, neatkarīgi no tā cik
zinošs esi un kādi ir tavi uzskati. Pasaule būtu daudz
citādāka, ja mēs sekotu uzskatiem. Visu nosaka
emocionālais stāvoklis.
Tas ir jāmaina. Jo tajā ir problēmas. Acīmredzot, kaut
arī ir augšup ceļoši šie priekšstati, bagātīgas zināšanas,
ar to vien ir krietni par maz. Ar tiem var aizmālēt acis
tantiņām, vientuļām sievietēm, iereibušiem prātiem, vai
arī vienkārši tiem, kuri dzīvē kaut ko meklē.
Bet tev tas nekādi neiet cauri. Kaut kas vēl, daudz
būtiskāks, nosaka tavu dzīvi un pašsajūtu. Kaut kas,
kam tu neesi piegriezis savu vērību, kas ir šķitis kāda
norma, sava īpatnība (un tāpēc nav bijis apspriežams) .
Un tieši tas ir tevi vadījis, kā neaizskaramais vadonis, un
tavi uzskati tam ir pakārtojušies. Emociju plāns ir daudz
dziļāks, tuvāk sirdij, tāpēc rakāšanās tajā rada stresu,
diskomfortu, jo tas tevi skar, tā ir liela tava personības
daļa. Un tā ir bezgala plaša, sarežģīta sistēma, tajā ir
neiedomājamas lietas, parādības, jebkas. Un ir daudz
tā, ko tu nevari izskaidrot, aprakstīt. Bet fakts, ka tie tur
ir, un tur ir tas, kas nav radies šajā dzīves pieredzē, tur
vienkārši ir. Un saki tu, dari, ko gribi, tas tur būs, ja tu
tam ļausi tur būt, nepētot, neizzinot to. Mēs par šīm
lietām zinām ļoti maz šodien. Vienozīmīgi ir tas, ka ar to
nav jācīnās. Tas ir jāmīl. Tā ir daļa no tevis.
Sastapšanās ar cilvēku, kuram zināšanas ir
pašmērķis, var radīt diskomforta sajūtas. Viņš
nepārtraukti mēģina ieskaidrot un pierādīt idejas, ik pa
brīdim aizmaldoties, palēninot runas tempu, lai vispār
tai mudžeklī novestu teikumu līdz loģiskam
noslēgumam. Un pamatā tiek runāts diezgan ātri, lai
paspētu pēc iespējas vairāk pateikt. Pret tevi konkrēti
tiek veikta manipulācija, lai tu tiktu piesaistīts viņa
vientulībai un tam, kam viņš tic (reliģija, zinātne,
vienkārši citu aprunāšana).
Viņš ir tramīgs, ar baiļu maliņu. Fakti ir instruments,
un tos vadīt ir atļauts ar jebkādām metodēm, jo tie ir
fakti, kuri drīkst skriet cauri sienām. Un to, ko zinātājs
nevar izturēt, ir tavs raidīts miers viņa virzienā, jo
uzdzen sajūtu, ka tiek apgāztas visas teorijas, kuras ir šī
cilvēka visā dzīves pamatā. Un viņā rodas neizturamas
sajūtas, iekšā kaut kas pilnīgi nelabs ir izkustējies, lokās
un sauc ārā apātiju. Lai kas tas tur ir, tas nevar ciest
mieru, līdzsvaru. Tas nepieņem otru kā līdzvērtīgu, bet
kā pieradināmu un pakļaujamu enerģētisku lopu, kuru
slaukt periodiski, sistemātiski. Tas nav pārspīlēti teikts,
bet pievilkts mikroskopā.
Labām domām piedien laba nesējviela.
Tad dzīvē ir meistarība.

Uzskati un zināšanas kā pašmērķis

bottom of page